"Gudrs, vēl gudrāks" ar Amandu

Amandas iekļūšana spēles pusfinālā deva iespēju 10 skolasbiedriem ciemoties Latvijas Televīzijā un vērot spēles ieraksta gaitu. Līdzjutēju kompānijai pievienojās arī Amandas mamma un Rekavas vidusskolas viesis, skolotājs - praktikants Quique Bucero no Spānijas.

Īsa iepazīstināšana ar dienas kārtību un noteikumiem, grimēšana, audio un vizuāli tehnisko līdzekļu pārbaude, instruktāžas, uznācienu filmēšana, mikrofonu “piekabināšana”, vadītāju pārteikšanās un atkārtotas epizožu pārfilmēšanas - tā ir raidījumu veidotāju ikdiena. Šajā gadījumā tās bija apmēram 5 darba stundas studijā, lai iegūtu montējamo materiālu nepilnu stundu garam raidlaikam.

“Kāda dalībniece, tādi līdzjutēji”, tā par kādas skolas pārstāvju nesmuko uzvedību filmēšanas laikā izteicās kāds no raidījuma veidotājiem. Un pēc brīža atkārtoja to vēlreiz! Man bija kauns, kaut tas neattiecās uz mūsu skolas jauniešiem… Par savējiem gribētos teikt to pašu, tikai pilnīgi pretējā, t.i., pozitīvā nozīmē - “Kāda dalībniece, tādi līdzjutēji!” Ikviens mūsu skolā pazīst Amandu - runātīgo, talantīgo un atbildīgo meiteni. Mazie skolas bērni starpbrīžos stāv rindā uz apskāvienu vai bizīšu pīšanu, bet lielie zina - uz Amandu var paļauties. Ikviens, kurš draudzējas un sadarbojas ar Amandu, ir ieguvējs, jo ikvienam ir ko no viņas pamācīties. Protams, arī man. Bet tas jau būtu cits stāsts.

Spēlē pirmās kārtas jautājumi bija ļoti zinātniski, vēsturiski vai kā citādi “neņemami”, un jāatzīst, ka ar minēšanu citiem dalībniekiem veicās mazliet labāk. Piemēram, vai tu, lasītāj, varētu nešauboties atbildēt uz jautājumu: “Vai taisnība, ka tradīcija atzīmēt dzimšanas dienas radusies Franku karalistē? Vai, piemēram, uz šādu jautājumu:  “Vai tēvs var nodot daltona gēna alēli savam dēlam?” Es nezinātu. Minētu. Spēles laikā uzrunātie dalībnieki arī atzina, ka atbildes minējuši. Pat dalībniekam, kurš vēlāk spēlēs gaitā uzrādīja apskaužamu erudīciju un spēlē guva pārliecinošu uzvaru, 1. kārtā bija tikai par diviem punktiem vairāk nekā mūsu Amandai. Ja viņam būtu bijis tikai par vienu punktu mazāk, arī viņš būtu izkritis jau pirmajā kārtā.

Tas, ko ieguvām, ir jauna pieredze. Paldies, Amanda! Kad bija jāpieceļas, lai tiktu uzfilmēta epizode ar Taviem līdzjutējiem, nejauši gadījos  blakus operatoriem un dzirdēju, kā viņi savā starpā noelsās: “Wow, kāda atbalsta komanda! Un tik daudz plakātu!!” Piekrītu. Rekavas vidusskola sev kaunu nedarīja. Spēle ir tikai spēle. Viena sīka epizode dzīves ritējumā. Atspēriens nākamajam solim. Pavisam nesen Tu man rakstīji: “Es apbrīnoju cilvēkus, kuri ir nereālā mierā ar to, kas ir, pateicīgi par tiem ikdienas “sīkumiem”, par kuriem citi neaizdomājas”.

Jā, ikdienā ir daudz “sīkumu”. Arī šā brauciena sakarā tādu bija daudz - kāds parakstīja rīkojumu par brauciena atļaušanu; kāds sagādāja našķīšus līdzņemšanai; kāds zīmēja un grieza tik skaistos burtiņus plakātiem; kāds cēlās neparasti agri no rīta, lai uzvārītu tēju un iedarbinātu auto; kāds laicīgi piebrauca autobusu un laipni izvizināja mūs visu garo ceļu turp un atpakaļ un kāds vienkārši bija kopā ar mums domās… Ikviens nosauktais un nenosauktais “sīkums” bija svarīgs, lai mums būtu gandarījums par braucienu, lai mēs justos vienoti ar savas skolas kolektīvu un, iespējams, vēl kādreiz draudzīgi uzsauktu: “Lai vai šā, lai vai tā - Amanda vislabākā!”

Pateicībā par līdzņemšanu
pavadošā skolotāja Ruta Duļbinska